(1891-1924)

Ezeriņš dzimis 1891. gada 9. aprīlī Biksēres (tagadējā Sarkaņu) pagastā saimnieka ģimenē. Augusta Saulieša krustdēls.

Mācījies Vanagpakalnes pamatskolā (1899-1902), Cesvaines (1902-1905) un Lazdonas draudzes skolā (1905-1906). Beidzis Valkas skolotāju semināru Valmierā (1910). Mācību laikā piedalījies skolēnu žurnāla veidošanā un literārās diskusijās, aizrāvies ar zīmēšanu un gleznošanu. Strādājis par skolotāju Lazdonā, Barkavā un Saikavā. Piedalījies sabiedriskajā dzīvē, teātra izrādēs, spēlējis dažādos pasākumos vijoli, vadījis kori. 1914. gadā mobilizēts armijā, taču veselības dēļ atvaļināts. 1916. gada februārī aizbrauca ārstēties uz Gulripšas (Abhāzijā) tuberkulozes sanatoriju, pēc tam atgriezās Saikavā, kur atsāka skolotāja darbu. Bija laikrakstu "Līdums" un "Dzimtenes Atbalss" literārais līdzstrādnieks. 1918. gadā vācu okupācijas vara uz apsūdzības pamata piecas nedēļas turēja apcietinājumā, pēc tam Ezeriņš strādāja par palīgskolotāju, kādu laiku bija bez darba. No 1919. gada rudens Ezeriņš dzīvoja Rīgā, strādāja par laikraksta "Brīvā Zeme" literārās daļas vadītāju (1919-22). 1922. gadā pārcēlās uz Praulienu, kur viņa sieva bija skolotāja. 1924. gadā uz neilgu laiku ārstēšanās nolūkā izbrauca uz ārzemēm (Austriju, Šveici, Vāciju).
Saņēmis Kultūras fonda balvu (1923).

Jānis Ezeriņš miris 1924. gada 24. decembrī Rīgā, apbedīts Meža kapos.

(1832–1864)

Radikālākais jaunlatviešu darbinieks, kas modināja latviešos tautisko pašapziņu.

Juris Alunāns bija pirmais, kas ar savu dzeju latviešu tautu pacēla kultūrtautu līmenī. Saviem tautiešiem Juris Alunāns teicis: “Tāpēc mūsu padoms ir šāds: turiet savu tēvu valodu godā un cieņā, un jums labi klāsies virs zemes. Jo, kas sevi pašu negodā, to arī citi negodās.” Viņš ir uzskatāms par latviešu nacionālās valodniecības pamatlicēju un valodniecības tradīciju iedibinātāju.

Juris Alunāns (īstajā vārdā Gustavs Georgs Frīdrihs Alunāns) dzimis 1832. gada 13. maijā Jaunkalsnavas muižas nomnieka ģimenē kā sestais bērns. Viņš ir latviešu "teātra tēva" Ādolfa Alunāna tēvabrālis. J. Alunāns mācījies Jelgavas apriņķa skolā (1846–1848) un ģimnāzijā (1848–1854). Jau mācoties Jelgavas ģimnāzijā, viņš apguvis vācu, krievu, sengrieķu, latīņu, lietuviešu, franču, senebreju valodu, un nopietni pievērsies latviešu valodas pētniecībai. Skolas gados viņš jau brīvi lasījis oriģinālā Homēra, Tukidīda, Platona, Sofokla un Eiripīda darbus un arī pats sacerējis dzejoļus klasiskajos pantmēros grieķu valodā.

1856. gadā iznāca Jura Alunāna “Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas” .

1855. gadā Juris Alunāns devās uz Tērbatas universitāti studēt medicīnu, vēlāk vēsturi un tautsaimniecību. Šajā pašā gadā Juris Alunāns iepazinās ar Krišjāni Valdemāru, ar ko kopā organizēja “latviešu vakarus”, kuros tika daudz spriests par latviešu nacionālo kultūru.

Savus uzskatus pulciņa dalībnieki pauda laikrakstā “Mājas Viesis”. Juris Alunāns bija viens no aktīvākajiem laikraksta darbiniekiem.

1862. gadā viņš kopā ar K.Valdemāru nodibināja pirmo progresīvo latviešu laikrakstu “Pēterburgas Avīzes”, bija laikraksta pirmais atbildīgais redaktors. “Pēterburgas Avīzēm” tika izdots arī humoristiski satīriskais pielikums “Dzirkstele” (vēlāk “Zobugals”; to 1864. gadā aizliedza), kurā rakstu autori vērsās pret vācbaltiešu muižniecību un mācītājiem.

Tērbatā Alunāns izdeva populārzinātnisku rakst

Mēs varam piedot bērnam, ja viņš baidās no tumsas. Taču dzīves īstenā traģēdija ir tā, ka pieauguši cilvēki baidās no gaismas.

Aktieris ir līdzīgs attīstībā, kā atpalikušam bērnam!

LATVIEŠA TICĪBA

Daudz vētru mums reiz pāri gājis,
Un, ja vēl daudz mums viņu būs,-
Dievs aicinās, kā aicinājis,
Arvienu atkal saulē mūs.

Caur laiku laikiem Viņš pa pēdām
Tik tāpēc latvju tautai nāk,
Lai reiz pēc posta un pēc bēdām
Tā celtos spēkā varenā.

Lai tāpēc māte bērnam saka,
Lai dzird no tēva lūpām dēls:
No katras tumsas droša taka
Mūs pretī saulei vedīs vēl.

Mēs varam iet caur visām mokām,
Mēs varam ciest vēl briesmīgāk,
Jo pacels Dievs uz savām rokām
Mūs tad, kad mūsu diena nāks.

Vispirmām kārtām lai bērnam iemāca piekāpties un nolikt ieročus patiesības priekšā, tiklīdz viņš tos ierauga, - neatkarīgi no tā, vai šī patiesība ir dzimusi viņa pretinieka rokās vai viņā pašā kādas pēkšņas apskaidrības rezultātā.

Ļoti dīvaini, ka mūsu gadsimtā filozofija pat domājošu cilvēku vidū nav nekas vairāk kā tukšs un būtībā neko nenozīmējošs vārds; tai nav nekāda pielietojuma un nekādas vērtības ne ļaužu spriedumos, ne darbos. Es domāju, ka tam par cēloni ir tie muļķīgie strīdi, ar kādiem tā apņemta. Dziļi maldās tie, kas to tēlo kā bērnam nepieejamu, ar sarauktu pieri, lielām pinkainām uzacīm un briesmīgu. Kurš gan tai uzlicis šo melīgo, bālo un pretīgo masku? Īstenībā nav nekā jaukāka, līksmāka un priecīgāka, es gandrīz teiktu – trakulīgāka. Filozofija aicina tikai uz svinībām un līksmību. Ja mēs redzam skumju un sadrūmušu seju, tad ir skaidrs, ka filozofija tur nemājo.

Darbs pagaidīs, kamēr jūs rādāt bērnam varavīksni, taču varavīksne negaidīs, kamēr jūs darāt darbu.

Manas draudzenes pazīst mīlestību,
es pazīstu prieku.
Prieku par sāpīgi kūstošām, zilganām
sniegpārslām savās
Un to, kā saules stari manā sejā zīmē deju -
nav vērts, nav vērts,
Manas draudzenes pazīst mīlestību, es
pazīstu prieku
Skaļu un dzirkstošu plaukstās,
Kas uzzied vien sarkuma rozēs
un kaunā, pirms kursēt sāk pirmie
tramvaji.
Prieku par asarām savām, kas atspīd laternu
spuldzēs.
prieku par klusumu templī un skaļi
pukstošu sirdi
suņa skumjajās acīs, puķēm mirkli tev
elpā,
Manas draudzenes pazīst mīlestību, es
pazīstu prieku
Prieku kā dejot valsi mācoties bikli un
pārgalvīgi kā bērnam
uguni gaisu
prieku kā elpot un kliegt - bērni nedzimst
no prieka
Man bērni no prieka dzims.

/Inga Gaile/

Ja bērnam māte - pamāte, tad arī īstais tēvs kļūst par patēvu.

Vai sit bungas, pūt vai spēlē,
Torti cep vai maizes smērē;
Tik un tā jau visi zin -
Rita Vardadienu svin!

Kad uz visas Zemeslodes
Tavu Vārdadienu svin,
Tad lai slimo tas ar gripu,
Kas šo dienu nepiemin!

Vārdadienu viegli svinēt,
Otra diena grūti minēt,
Kāpēc šausmīgi sāp galva
Un es atrodos zem galda!

Vārdadienu viegli svinēt,
Otra diena grūti minēt,
Kāpēc guļu zaļā maurā,
Nevis savā gultā šaurā!!!

Tavas lūpas – lai nekad tās Draugam nesaka skarbu vārdu, jo skarbais vārds ir dzēlīga un ļauna salna, kurā nosalst pavasara putni.