Apsveikuma pantiņi

Kurš daudz domā, tas maz runā, cenzdamies ietilpināt maksimāli daudz domu nedaudzos vārdos.

Lieli cilvēki paši sev izbūvē pjedestālu — statuju uzstatīs nākotne.

Diženi cilvēki mirst divreiz — vispirms kā cilvēki,
tad kā diženi.

Svarīgos dzīves brīžos dažkārt visparastākajā cilvēkā uzliesmo varonības dzirksts, kas līdz tam nemanīta gruzdējusi viņa krūtīs, un viņš paveic kaut ko tādu, par ko iepriekš nebūtu pat sapņojis un kas pēc tam viņam pašam liekas gandrīz vai neticami.

Ir divu veidu cilvēki. Ir tie, kas dzīvo, spēlē un mirst. Un tie, kas nekad nedara neko citu, kā vien turas līdzsvarā uz dzīves smailes. Ir aktieri. Un ir virves dejotāji.

Ikviens sadzird tikai to, ko spēj saprast.

Tās ir jūtas, kas liek cilvēkam domāt, un tās nav domas, kas liek viņam just.

Ļauniem ļaudīm nav dziesmu.

Ielas šādos masīvos allaž nosauktas augu un koku
vārdos, it kā tādējādi varētu sadziedēt dabiskajai
videi nodarīto pārestību, proti, tās pārvēršanu būvlaukumā. Ābeļdārza ceļš, Gobu iela vai Ķiršu gatve tagad skan kā cietsirdīgs izsmiekls: pastorālas notis dzelzsbetonā ieslodzīta stikla simfonijā. Māsa dzīvo Bērzu ielas galā, sešdesmito gadu celtā pakavā, ko puslokā ieskauj turpmāko desmitgažu veidojumi, kas daiļrunīgi pauž pilsētu plānotāju idejas par dabiskas gaisotnes atjaunošanu, ko viņi paši tik rūpīgi iznīcinājuši.

Visinteresantākie ļaudis vienmēr dodas prom.