Apsveikuma pantiņi

Romāns ir tikai vieta uzglabāšanai — tām visām no-
zīmīgajām lietām, ko romānu rakstnieks nevar
izmantot savā dzīvē.

Kad man sagribas palasīt kādu grāmatu, es ņemu un
to sarakstu.

Dižens rakstnieks necenšas meklēt stāstāmo, viņš
raksta tikai tad, kad jūtas spiests to darīt.

Mākslinieka uzdevums varētu būt šāds: sniegt
ļaudīm kaut nelielu mierinājumu par to, ka viņi ir
dzīvi.

Māksla dzīvo nebrīvē un mirst no brīvības.

Dzeja - vislabākie vārdi vislabākajā kārtībā.

Cilvēks ar labu grāmatu rokās nekad nevar būt vientuļš.

Pasaulē nav mīļāka drauga par grāmatu.

Vislabākās ir tās grāmatas, par kurām lasītāji domā,
ka viņi būtu varējuši tās uzrakstīt paši.

Vienīgais iemesls, kāpēc cilvēks glezno, ir tas, ka
viņš nevar negleznot. Tā ir funkcija, tāpat kā visas
citas ķermeņa funkcijas, tikai tā piemīt relatīvi nelielam cilvēku skaitam.

Kāpēc mūs interesē dziedātāji? Kur slēpjas dziesmu
spēks? Varbūt to rada dīvainais apstāklis, ka pasaulē
vispār pastāv dziedāšana. Nots, toņkārta, akords,
melodijas, harmonijas, aranžējumi; simfonijas, rāgas, ķīniešu operas, džezs, blūzs: tas, ka šādas lietas
eksistē, tas ka mēs esam atklājuši maģiskos intervālus un atstatumus, kuri rada nošu trūcīgo pudurīti,
kas apjoma ziņā ir līdzvērtīgs cilvēka plaukstas platumam, bet no kura mēs varam būvēt savas skaņu
katedrāles, — tas viss ir tikpat alķīmiska mistērija kā
matemātika, vīns vai mīlestība.
Varbūt mūs ir iemācījuši putni. Varbūt ne. Varbūt
mēs vienkārši esam dzīvnieki, kas meklē pacilāju-
mu. Daudz mums tā nav. Mūsu dzīve nav tāda, kādu
mēs būtu pelnījuši; piekritīsim — tā daudzos sāpīgos veidos ir nepietiekama. Dziesma pārvērš to par
kaut ko citu. Dziesma parāda mums pasauli, kura ir
mūsu ilgu cienīga, tā parāda mums pašus, kādi mēs
būtu, ja būtu pasaules cienīgi.

Tā nav grāmata, kurai pieskaroties tu nepieskaries
cilvēkam.

Nekad neaizmirstiet, kāds spēks piemīt mūzikai. Tā
spēj pilnībā pakļaut sev atmiņu.

Jebkas, ko radījis cilvēks, — literatūra, mūzika vai
glezniecība — tas vienmēr ir viņa pašportrets.