Ai, dzīvīte, ai, dzīvīte!
Pie dzīvītes vajadzēja
Vieglu roku, vieglu kāju,
Laba, gudra padomiņa.

Nebēdā, māmuliņa,
Nezudīšu, kur iedama:
Izšķīrās man darbiņš,
Izveicās valodiņa.

Lapsa ar vilku sacenšas skaitīšanā.

Reiz lapsa ar vilku nodomāja iet skaitīties,
kurš pirmais aizskaitīts līdz desmit.
Vilks skaitīja:
„Viens, divi, trīs, četri...”
Bet lapsa pa to laiku skaitīja šādi:
„Viens pieci, div pieci, man jau desmit.”
Tā lapsa pārspēja vilku skaitīšanā.

Pie bērza celma.

Rudens vētra nolauza veco bērzu. Tēvs to
sazāģēja malkā. Pavasarī, kad kokiem
plauka lapas, tajā vietā stāvēja kails celms.
Kādu pēcpusdienu tēvs strādāja dārzā. Arī
Uldis ar mazo pieskrēja pie celma.
-Uldim paskaties, cik te daudz skudru! –
viņa sauca.
Uldis gāja skatīties.
-Kā redzi, - noteica tēvs.
-Tēti, - Uldis atkal jautāja, - bet kāpēc
saknes dod celmam sulas? Vai tad viņas
nezina, ka bērza vairs nav?
-Ko gan citu lai saknes dara? – sacīja tēvs.
-Kamēr dzīvas, tikmēr strādā.

Skudriņas.

Tek, tek, tek, tek,
Kas tur tā tek?
Skudriņas tek,
Vai tām kas deg?

Sīksīkas zālītes,
Skujas un vālītes
No malu maliņām
Velk tās uz aliņām.

Ak, tavu steidzību!
Ak, tavu veicību!
Vai es tā varu,
Kad darbu daru?

Svētku mielasts.

Kādu dienu pamodās bites. Samiegojušās,
viegli trīsēdamas, tās riņķoja pāri pļavai un
sūrojās:
-Par agru, par agru...Nekur neredz ne-
viena ziediņa.
Pēkšņi viņas izdzirda klusos, tikko saklau-
sāmus zvanus un ieraudzīja ziediņus.
Bites lēni riņķoja ap ziediem, tad nolaidās
uz tiem. Sākās pavasara svētku mielasts.

Visas pļavas aiz upītes
Pilnas zīda pavedienu:
Zirneklītis sagšas auda
Mušiņām, māsiņām.

Kas tur spīd, kas tur viz
Viņā meža maliņā?
Tārpiņš vērpa zīda diegu
Zeltītā ratiņā.

Bitīt, tavu daiļu meitu
Rudajām actiņām:
Spīd actiņas tīru zeltu
Caur ozola lapiņām.

Dzimtā zeme.

Ai, cik krāšņa un bagāta ir Latvijas daba!
Paskaties, kāds plašums visapkārt! Tu redzi
jūru un mežus, purvus un tīrumus, upes un
ezerus, avotus un strautus. Tu redzi salas,
pussalas, pakalnus, piekalnītes un nokal-
nītes, tu redzi laukakmeņus un gliemež-
vākus. Tu dzirdi putnus dārzā un mežā, tu
dzirdi briežus taurējam un dzeguzi kūkojam.
Bagāta un krāsaina ir mūsu zeme visos
gadalaikos. Proti, tikai to saskatīt! Mācies šo
skasitumu un bagātību izteikt ar saviem
vārdiem, ar krāsām uz papīra, ar melodiju.
Un sargā savu zemi, nedari tai pāri! Dzimtā
zeme ir tavas mājas.

Kas kaitēja man dzīvot
Savā tēva zemītē?
Visapkārt ievas zied,
Vidū saule ritināja.

Skaista mana tēvu zeme
Par visām zemītēm:
Plaši lauki, zāli meži,
Zil(i)s jūras ūdentiņš.

Kalniņā rozes zied,
Lejiņā upe tek:
Kalnā kāpu pušķoties,
Lejiņā mazgāties.

Nedari citam to, kas pašam nepatīk.

Šuj ko šūdams, aizmet mezglu.

Ko dari, padari labi.

Labāk teikt īsi patiesību, nevis runāt
gari melus.

Kāds tavs draugs, tāds tu pats.

KO es daru, kad palieku viens.

Ko es daru, kad palieku viens?
Pētu griestus un sienas, uz zirnekli,
saskaitu visas svētku dienas un klausos, kā
dūmvadā vējš gaudo klusi...
Ko es daru, kad palieku viens?
Izeju dārzā un tēloju biti, pēc
tam tēloju vaboli un Mikimausu...
Netaupu bikses un uzrāpjos kokā,
un pilnā balsī kā cīrulis dziedu...
Jā, bet par ko tu domā, kad paliec viens?

Pele un varde.

Pele aizgāja pie vardes ciemā.
Varde to veda ūdenī sev līdzi. Pele gan pel-
dēja, bet, nebūdama laba un izveicīga pel-
dētāja, sāka grimt ūdenī un slīkt. Ar lielām
pūlēm tā nonāca krastā un iesaucās: „Es
nekad vairs neiešu ciemā pie svešiem. Ciemā
ir gan laba dzīve, bet mājā vēl labāka.”

Māte mani audzināja.
Kā liepiņu dārziņā,
Lai es augu smuidra, daiļa
Kā rozīte dārziņā.

Trīskārt Laima jostu joza
Apkārt manu augumiņu:
Audzi diža, stāvi godā,
Valkā zīļu vainadziņu.

Lulliņa, Una, Tita un Minka.

Ej peles ķert, Minka! Lec lakatā, Tita!
Jau pulkstens vakaram astoņus sita!
Un Edis lai žigli laukā skrej:
Tāds Una, kas kož, lai nu tumsā rej!
Ar Lulliņu kopā es gultiņā čuču;
Vēl mīļajai māmiņai vienu buču,
Tad tā, ka dūmi nāk reibinošs miedziņš.
Un sapnītī lido balts, balts sniedziņš.
Pa sniegu brien Una, Minka un Tita,
Kā pasakā Lulla tiek pavadīta.

Nerātnais āzītis.

Āzītis nevienam nedod miera. Cauru dienu
staigā pa sētu un visus bada. Noliec galvu,
atvelkas un dod tik ar ragiem.
-Nu, āzīti, diezgan! Ja tā, tad ar tevi
nemaz nevar rotaļāties, - saka kumeļš.
Bet āzītis viņam – brauc – ar ragiem pa
sāniem.
Kumeļš iezviedzas un aizskrien prom.
Ar suni Poģīti āzītis arī sanīdās.
Palika āzītis viens pats. Staigā pa sētsvidu,
krata bārdu un raudādams gaužas:
-Visi mani atstājuši. Neviens mani ne-
grib, neviens mani nemīl.

Māte mani tā mācīja,
Lai mēs rātni dzīvojam;
Nenīsties, nebārties,
Neturēt ienaidiņa.