Svētdiena

Svētdiena ir tāda diena
kad saule ripo pa pļavu,
un smieklu zaķīši lekā krūmos.
Kad sirds apklust
dziļi,dziļi,
un aicina mūžību kūmos.
Kad brīnies,brīnies
cik silta ir zeme,
cik tuvu saule,
un vai patiesi
pieņem šo pelēko dienu.

Ceļš

Šis ceļš ir izcirsts
nestgriežanās zīmē.
nu eju ,nu eju un skatos
pēc mēness vai zvaigžņu ceļa
vai zvēra iemītas takas–
kāda ēna man blakus.
Šis ceļš ir klusuma zīmē

Nakts zvaigznes

Man rokās krīt nakts un zvaignes–
zvaigznes un nakts.
Dziļi virmo gaviles klusas
un dzēlīgas sāpes–
ši nakts,ši skumīgā nakts
visu mūžības slapēs aiznes,
un tukšajā kausā atviz
no vēsa tāluma zvaigznes.

Man rokās krīt nākts un saliek
tās lūgšanā klūsa,
lai tikai man tālīno zvaigzņu
mirdzumus paliek.

Jāatmostas
No visiem sapņiem reiz ir jāatmostas,
kad tuvak rīta gaisma – grūtāk kļūst.
Saules putekļos zirnekļa tīkli grūst,
un gaisma, tā gaisma,
kas no ticības plūst –
rīta spožūma žūst.

Jo tuvāk rīta gaisma,
jo grūtāk kļūst –
tad sapņa pēdēja smilga lūst.

Mūža raksts
No baltiem džīpariem aužas
mūža raksts–
ar baltiem džīpariem
vijas dienai līdzi spožums,
kad dziļa iestājas nakts.

No baltiem dzīpariem aužas
sakša un plecus sedz–
varbūt,ka mūžības jausma
tālāk redz,
ko diena dūmaka
sirds nesaredz.

No baltiem dzīpariem aužas
plecu glāsts–
varbūt ar baltiem dzīpariem
sākas un beidzas
kāda mūža stāsts.

Gruzis sirdi

Gruzis sirdi,griezīgs gruzis,
iebirst tā kā smiltis zobos–
grr...

Vai tas serdi sirdij sagrauž,
pagurst grūti brīžu sprosta,
smiltis sirdi,smiltiszobos,
grr...

Kas par sūru,greizu gruzi,
iebirst grumzīgs smagā sirdī,
izgrūzt sūru pelnu grīstē,
grr....

Sirdi greizu sagrauž gruzis,–
smiltis sirti,smiltis zobos–
greizsirdība.
Grr...

Bēgot

Mēs bēgam no patiesības
savos pusnakts murgos,
kas auļo mums pakaļ
ar asas gaismas
dzēlīgo staru.

Kā lai aizmūk no gaismas,
kas nāk tuvāk un tuvāk?
Apklāj ar glāstu vēsu
un iecērtas plecā
ar asiem,nāvigiem nagiem.

Saruna

–Tu zini,man sāp.–
–Ha,hā!
Sap tikai gļēviem pīkstētajiem.
Stiprais kāpij sāpei pāri
kā pagātnes ērmiem.

–Tu zini,man sāp.–
–Patiesi?
Rīt nēsapēs vairs–
sava smīna šūpoles kāp!

-Nav tiesa–
visvairāk sāp,
kad nekad vairs nesāp.–

Krusa

Baltā krusa sakapā ziedus,
melnā–dvēseli kapā.
Tā nobirst pāri kā negaidīts viesis,
svešs,nepāzīts veplis,
un atkapā sirdi
pārvērstu kapā.

Baltā krusa sakapā ziedus,
melnā–dvēseli kapā.

Jel nesapņo

Jel nesapņo par izsapņotiem sapņiem,
liec mierā mīlestibu,kas vairs neelpo.
Tavs senais sapnis apņem,apņem brīdi šo,
kad vēl ar viršu vainagu tu viji to–
bet tas,kas mūsu sirdis vēsi pušu šķeļ,
tas mīlestības vārdā izdzēš to.

Mirst mīlestība,ja vairs neelpo–
tas sapnis izsapņotais,
kas reiz dzīvu
iesapņotaja to.

Zvejnieks

Un jūŗa lenām atkāpjas,
vilni par vilnim.
Un soli pa solim zvejnieks
brien glābt savus tīklus tīkls,
un sudraba zivis,
kas sitas gar zvirgzdiem.

Bet jūŗa nemīgi atkapjas
tālāk un tālāk,
un dziļāk un dziļāk brien zvejnieks,
un brīnās,ko gan visu
neapskauj jūŗas dziļuma tumsa:
tur ir slidienu aļģu apaudzis akmens.
kuga vraks,
kāds galvas kauss,
un kāda apgrausta sirds....
Bet jūŗa atkal ceļas,
un zvejnieks sastingst savā solī,
bet dziļumos paliek
viņa tīkls,
kāds galvas kauss,
un vēl dzīvā zvejnieka sirds.–

Lēnām
Tikai lēnām,lēnām es mostos
no murgaina miera un izeju
rīta gaismā,kur sniega
asais augstums nokaj kaimā miega
pēdējos sapņus,un asu lāsteku nazi
peles īdzīgo pīksienu apklusina
gaismas kaķa lēciens.

Tikai lēnām es mostos
un izeju rāmā gaismā,
kur klusums liels,un tikai zvaignes
vēl skraida pa mākoņu leju,
bet kamēr vēl eju,vēl eju,
vēl nebeidzu meklēt blāvās zvaigznes
vēlīno gaismu un vējā vēl liesmu
siltumu sniegā,
un sava skurbuma dziesmu.

Vēlējums

Glabā katru zvaigznes drumslu,
katru rasas lāsi plaukstā,
lai tu kādreiz nesamulstu
dienā miglainā un aukstā.

Glabā katru labu vārdu,
sastiekoties,atvadoties,
kātreiz grūti atrast tādu,
lai var tālāk ceļā doties.

Pieņem katru stundu kvēlu
pieņem dzīves ceļam gaŗam–
mēness ceļam dažreiz vēlu,–
sauli sagadīt lai varam.

No tās stundas,ko tev dzīve
smagu roku plecos saliek–
tikai mīlestības zīme
pāri paliek.

Iesvētību dziesma

Ar sauli sirdī dzīve pretī ej,
aiz katra kalna jauns lai gaida prieks.
Kas gaismai tic ar mīlestības spēku,
ir bezdalības svētīts ceļinieks.

Ar sauli sirdī pieņem dzīves jausmu,
lai katru diena nāk ar saules ausmu.

Bet kas par to

Pa dārzu lēkā vāvere
un pazūd akugstu kokā,
bet kas par to–
gan Jūlija
to tūlīt dabūs rokā!

To kastīti ar kārumiem
kāds paslēpj augstu plauktā–
bet tas nekas,
gan Jūlija
būs drīz tiem klāt kā saukta!

Lien kaķītis dziļi pagultē,
tam bailēs kustas ausis,
bet kas par to–
gan Jūlijai
viņš ārā lēks un klasīs....