redzi
tur aizlīda Laiks
kā milzīga žņaudzējčūska

naktīs
tas guļas mums virsū
un ilgi un prasmīgi žņaudz

mēs novecojam
bet naktīs

jo dienā tas nebūtu vēlams
mēs redzētu kā tas notiek

pat mums
tas būtu par daudz

1987

divu vecīšu piemiņai

cik biezs un necaurredzams plīvurs
kas ietin viņus abus divus

cik maiga nakts ir viņpasaulē
kāds miers pār viņu veciem kauliem

cik plīvurs biezs pār viņu mokām
vai betons drups no manām rokām?

nē, kur nu drups – vien klāsies blīvi
pār pirmskara un pēckardzīvi

1987

stāstītu anekdotes bet zinu
tikai vecas un jēlas

purinādams galvu es minu
ko šī sieviete vēlas
ko viņa uzglabā
savā dvēselē
vēsajā medaljonā?

es viņu vedu ar šampi dzirdīt
vasaras paviljonā
es viņu vedu kā retu zvēru
kas rātni man pēdās min
es viņu gribu uz viņu es ceru
bet viņa to visu jau zin

1987

DĪVAINAIS KOMPLIMENTS

„visur ir labi kur tevis nav”
es dziedāšu būdams velis
„es neredzams klīstu kur mūžam nav
bijis ne manis ne tevis

es plivinos pilīs un bāros kur līst
viskijs absints un šņabis
jo tā ir drošāk: bez bēdu klīst
kur neesam bijuši abi

pa tuksnešiem slīdu un pludmalēm
kur spokaini saimnieko mēness
es esmu velis skatīt man lemts
tālas un dīvainas zemes

es esmu vēl tavās atmiņās
un tu esi manās atmiņās
bet dzīvā un svešā veidolā
tu nelauzies manā apziņā
es nemēdzu klaiņot kur dzīvojām mēs
man Pļavniekos atgriezties netīk
jo kas var galvot ka tur tavs tēls
nenāks pēkšņi man pretī

ir sievietes kuras tik līdzīgas tev
bet nav vairs tevis un manis
un tāpēc man labi kur tevis nav
un tev manu velīt – kur manis”

tā es dziedāšu būdams vēl
nepieredzējis velis
un izvairīšos no dzīvajām
kas izskatīsies pēc tevis


bet vēlāk man uzmāksies izmisums
jo ēnas ir vientulīgas
un ēnai ar ēnu nav satikties lemts
tad priedes drebēs kā stīgas

1987

tukšā Dubultu bārā
ar kustībām gausām un liegām
es noēdu zibsni
blenzdams
aiz milzīgā loga
sniegā

„ārā ledaina ziema
bet sauleszaķītis manī”
ar tādu domu es vilkos
uz istabu
frančus ganīt

un bija tik vientulīgi
starp mirušo gallu gariem
kā zvaigznei
kas izkrata sirdi
projāmsteidzīgiem stariem

1987

izberz acis un ieskaties izberztās
(manās) – Viņi
un ķēde jau izvērsta
paskrienas nokrīt un slēpjas aiz ciņiem
nāve steberē kopā ar viņiem
nāve ir iznēsāta un iznērsta

Dambi! pret sacerēšanas plūdiem
Dambi! pret iztēles asajiem asniņiem
rutīnas balasta Dambi! pret šausmām
ko iztēloties nav grūti

bet kalnos tur kalnos
patiešām iet karsti
norit iepriekšminētie nārsti
un komentētāja velis
dvēseļu čaihanā sēž

bet Daugava
mierīgā veļu straume
veļas uz jūru un klus
bet rīdzinieki
mierīgie zombi*
savās gaitās bez apstājas kust
cik labi dažiem ir savos taukos
labi kā hipijiem
zemeņu laukos
(ak! cienītais Dreslera veli)

ak! neveiklās publicistikas nārsts
televizora piedēkli strupais
es ieeju sevī un aizcērtu durvis
bet dzīvokļa tumsībā knubinās bailes
un instinktu žurkas grauž
iluzoro un tamdēļ tik smieklīgo
sitamo riņķi

kas tu pret planētas karstajiem avotiem?
kas tu pret čaļiem brīvības spārnotiem?
kantora zombis un
nekaunos atzīties
stāju pret viņiem ieņēmis

stāju
ne lozungus plikus
un viss

1986

LŪKODAMIES NO DEVĪTĀ STĀVA
UZ GALOTNĪTĒM PIE MANĀM KĀJĀM

aizgrābts es veros uz priedēm tur lejā
arī priedes mēdz apciemot laime
saule no viņām spēj panākt visu -
kā no meičām –
ar glāstiem un glaimiem
saulainā pirmā februāra dienā
gribošas priedes līgojas vējā
dziļā saskanībā ar dabu
tvīkdams caur stiklu es lūkojos lejā

1987

VAKARDZIESMA

dzrusku riebīgs (tā kā medus)
izpildītais pienākums
pašam drusku prieks par sevi
apmierināts vakars tumst

piepūstajos mēness vaigos
pazib laimīgs nogurums
kaut kur būdā pieticīgi
aizmieg vilku sugas suns

sērsnas garoza pār laukiem
drūmums pēdas neatstājot
kaut kur aizslāj – kā pa taukiem
sirdī jauni rīti mājo

gana riebīgs (tā kā medus)
izpildītais pienākums
tak nav nolemts pienākumā
lielu kaifu meklēt mums

1984

KRETĪNU DEJA

laimīgi atkal
pie loga es smejos
manā sejā
kretīni dejo

viņi to labāk
par normāliem māk
viņiem tas iznāk
patiesāk
umpapā umpapā
kretīni dejo
umpapā tralalā
stāvu un smejos

kretīni dejo
dienu un nakti
es tik stāvu
un situ takti

kleinajām kājiņām
baleta mānija
mazo gulbīšu
grafomānija

pagalmā manā
ir purvelis maziņš
pazūd jau umpapā
kretīni daži

pasaulē tomēr
ir kretīnu daudz
citi nāk vietā
ar mašīnām brauc

umpapā umpapā
kretīni dejo
umpapā tralalā
stāvu un smejos

komplimenti
smaržo kā spirts
cik labi tev iznāk
cik solītis tvirts

kleinajām kājelēm
baleta mānija
mazo gulbīšu
grafomānija

daži ar kuriem
es aprunājos
teica ka tas vēl
tik mēģinājums

īstenā deja
pēc gadiem būs
pie sava loga
es ielūdzu jūs

1983

ES SAKU „NĒ”

Melni karogi baltā sniegā
Pie dzimtenes priežu saknēm,
Bet es nogrozos dziļā miegā
un saku: „Nē.”

Pļāvējs atliecas, sāpe krustos...
IR tāda doma, ka beigās var sāpēt,
Lai nopļauto labāk justu.
Es saku: „Nē.”

Nodārd metāls, zilgmainās kāpnēs
Vīri nāk uzpīpēt.
Strādāts nav slikti, un tikai tāpēc
es saku: „Nē.”

Daudz ļoti mainās uz labu
Mūsu ikdienas pasaulē,
Bet es ticu, ka būšu labāks,
ja sacīšu: „Nē.”

Noķeriet mani, aizbāziet muti,
Pieveikts bez viltus es renstelē
Gulēšu šķību muti kā bute
un norūkšu savu: „Nē.”

Mani izglābs, dzīvošu es.
Tad varat nākt mani apstāvēt,
Kad esat pilnīgi droši –
Es neteikšu: „Nē.”

1980