Jau saulrieta atspulgi dziļumā stīdza
Kad virspusē uznira Milzīgā Zivs
Un aicināja vīrieti līdzi
Jo dziļumā esot grimusī pils

ai tie kuri klausījās Milzīgo Zivi
sen vairs nav dzīvi
jā sen vairs nav dzīvi
1987

MADE

parkets blāvi atstarojas
mēness gaisma klusi krīt
geh zum Teufel geh zum Teufel
geh zum Teufel* meitenīt. Made
iet caur muižas vārtiem sabrūk
sirds un gals nāk klātu ezer –
malā nav neviena kas ar
Madi parunātu. Kungs ir izdarījis
to ko katram kungam
klājas darīt Made
arī Made arī Made arī
Made arī

1983

Geh zum Teufel (vācu val.) – ej pie velna.

Jūtas- tik glumas kā Kupravas māli
klāj manu ceļu pie tevis pie tevis
eju kaisīdams vīrišķu sāli
rētās pie tevis pēc sevis

ciema padomes seifā tu glabā
manu sirdi starp dokumentiem
kā tu vari tā mana labā?
kā man to izņemt bet neapraudāties?

es tevi izdomāju. Kā tad.
ciemu padomes arī ir labās
bet kurš var galvot ka seifi nekad
dzīvas sirdslietas neapglabā?

estēti manī smejas. Lai smejas.
eju tvarstīdams nākotnes sejas
reku jau viena notverta seja –
dzeja kā „papīrs” un „papīrs” kā dzeja

1986

STARP VAKARU LAUKOS UN TEVI

1. Doties aiz kalna pēc piena
un nomazgāt bērniem kājas.

2. Kājot pa zāļaino ceļu,
miegties pret rietošo sauli.

3. Ieiet sētsvidū, apmīļot suni,
runāt ar saimnieci, justies

piederīgam un iederīgam
kaut māņi un laipnība vien.


4. Aizbērt plaisu ar saulrieta stariem,
ar kaķi uz malkas grēdas,

ar siena kaudzēm, ar puķēm, ar pļavām,
saudzīgi cilāt pēdas.

5. Iemānīt mutes kaktiņos smaidu.

6. Atpakaļceļā mest gaisā bērnus,
kas atskrējuši tev pretī.

Nomazgāt bērniem kājas
un parādīt grāmatā bildes.

7. Naktī šo sarakstu iznīcināt
un skatīties melnajā plaisā
1986

man patīk šīs gaišvēderainās naktis
kas laižas tik ātri kā prieks
nepaspēj melnie tev cilvēkam uznākt
kad atkal viens saullēkts tiek

saule atkal pa zemīti staigā
tu gurķus un zirņus laisti
tu netaisies pārdot neko no šīm dobēm
un tas ir patiešām skaisti

un pati visgaišvēderainākā nakts
tev dāvina pagāna priekus
sargi kungs bēgļus un katordzniekus
un alkaini bēgošos pilsētniekus

1986

PASTORĀLAIS PANTS

laukos mēs laimīgi krītam
klusuma atplestās rokās

pāri klusuma plecam
noskatās svaigais gaiss

negantā lēkmē vēl ilgi
kvēpainā dvēsele lokās

gluži kā smirdonis kuram
uzmaukts ķērāja maiss

1985

VELTĪJUMS AIZPAGĀJUŠAI VASARAI

Kliģēnos atkal, kur ābeles
cita pie citas glaužas,
Kliģēnos atkal, kur kaimiņu govs
caur ceriņu krūmiem laužas,
mīņājas, mēslo un ābolus rij.

Kliģēnos atkal, kur pākstis
pilnas ar zirņiem un pupām,
Kliģēnos atkal, kur Matīss
sēžas uz nezāļu čupām,
kur meklē līdz pusnaktij

atskaņu izspūris poēts
vārdam, kam atskaņu nevaid,
Kliģēnos atkal, kur Jāņos
skumīga līksmība iraid,
kur kaimiņi vainagus vij

un sanāk, un dūšīgi līgo,
un krūzes mēs laimīgi ceļam,
un meitene pīpeni rokā
pārlido pāri ceļam,
vai viņa vispār bij?
(Kliģēnos, Jāņos. Un bij.)

Kliģēnos atkal – un ne jau dēļ sapņa,
pat ne dēļ gaisa vai piena,
Kliģēnos atkal – dēļ skatiena,
Latvijas, vasaras, dienas,
kas naktis kā vainadziņš vij.

1985

OBELISKS*

Saule stāv uz akmeņa
un skatās platām acīm.
Viss ir tikko sācies,
pat neliešu vēl nav.

Zeme kūst un maigi
aiztek spraugās;
pāri
visam kūkp liktenis.
(Nē. Zvaigznes gaisos blāv.)

Tūlīt sāksies vēsture,
Būs neliešu papilnam.
Saule stāv,
un zeme deg
kā kūla vai kā vilna.

Saule, kad tu visu
kaut kur projām dzīsi,
neaiztiec kaut mani –

brēkājušu pīsli.

1985

PLAISANTERIE MACABRE*

Lai kā tur nebūtu,
mums ilgi jāpastāv

pie upes: atkal
pārcēlājam stāv

pie kājām pudele,
kur dīvains šķidrums blāv

kā salti skatieni.
Jā, Harons met un met

vien sīkus akmentiņus
drūmā veļu upē.
Viņam stāv

tik vienaldzīgas domas aukstā prātā,
ka paliek bail no ilgi daudzinātā:

lai kā tur nebūtu,
mums ilgi jāpastāv.

Viņš airus ņem.
Vēl pavervelē, Klāv.

1986

„Plaisanterie macabre” (fraņču val.) – drūmā uzjautrināšanās.

Es nesmejos vairs. Nopūšos.
Un gaismeklīšos nopūstos
vien rēgu liesmiņas vairs blāv.
Un divi Klāvi sardzē stāv.

Vien rēgu liesmiņas vēl blāv,
bet īstās gaismas vairāk nav.

Un divi Klāvi sardzē stāv,
bet viena – stinguša – vēl nav.

Viņš atnāks reiz un krekšķinās,
kā smirdīgs āzis mekšķinās,

viņš atnāks – apaļš, nedalāms,
tik vecs un dumjš, un neciešams...

Es nesmejos vairs. Nopūšos.

1987

kā ierindas mācību mēs
klausījāmies šo runu
(dvēseles drasēja cēli
pa noasfaltētu placi)
kā lidaparāti eskadriļā
mēs mainījāmies ar vietām
bet tu nevarēji pacelt acis
un es nevarēju pacelt acis

mēs šaudījāmies pa mākoņiem
ar skatieniem piesieti zemei:
tā starmešu kūļa aplis
ir piesiets savējam starmetim

ar skatieniem piesieti zemei
mēs šūpojāmies kā slīkoņi
kājām pret mākoņiem

1987

„BACK IN THE USSR”*

stipra kā nāve ir šī zeme
kā lēni briestoša negaisa
mākonis

un ik mākonim
sidraba maliņa

un mēs dzīvojam
tajā maliņā

bet labāk atminēsimies Danti:
arī ellei ir maliņa apkārt
tur gaudodami nesas uz riņķi
tie kuri dzīvē
tie kuri savā
tie kuri savā vienīgajā
ir bijuši tādi:
ne cepti ne vārīti

protams
jā protams
mūžības skartos
un kulta skartos
es nedomāju

bet domāju sevi
un arī tevi
un daudzus priekšniekus
gan es domāju

1987

„Back in the USSR” (angļu val.) – „Atpakaļ PSRS” – tas ir kādas „Bītlu” dziesmas nosaukums

LIELAIS LAUKUMS

O. Vācietim

Jūsu pastaigu vieta ir slēgta
Lielā Esplanāde ir ciet

Vieta kur visas nelietības
parasti pulcējas vienuviet

Vai tev patiešām likās ak cilvēce
dzejnieks kā bruģis tik ciets?

Vai tad jūs nemanījāt ļautiņi
laukums reģistrē visu un cieš?

Ciet ir jūsu pastaigu vieta
un ledus burtiem virs vārtiņiem zied
viņa par Čaku sacītais vārds:

NESLAMPĀJIET

1984

aiz loga ir aukstums
uz galda ir aukstums
un lampiņa sīka vilcēna acs

un es roku virs lampiņas sildu
lai noglāstītu
ja pienāks kāds

pienāk viens draudziņš
ledains tāds
un es neglāstu
glāsties pats

1987

vientulīgi pa ieliņām gāju
priecādamies par skaisto dienu
koki ar sarmas adatām durstījās
baznīcā nozvanīja pusvienu

vientuļa māte nāca man pretī
kopā ar savu vientuļo bērnu
māte neskatījās man virsū
bērns mani uzlūkoja kā ērmu

jūrai ledus vāks bija virsū
aizjūra tuvāka palikusi
ledus krāvumi laistījās saulē
sniegi man priekšā dzirkstīja klusi

1987