Apsveikuma pantiņi

Kas spējīgs vairot dzīvību, ir laimīgs.

Mēs krietni mazāk veltam pūles, lai kļūtu laimīgi, nekā

tam, lai radītu iespaidu, ka esam laimīgi.

Parasti laime atnāk pie laimīgā, bet nelaime - pie

nelaimīgā.

Mēs nekad neesam tik laimīgi vai nelaimīgi, kā mums pašiem

tas liekas.

Laime ir izjūtā, nevis lietās. Laime ir iemantot to, ko

pats mīl, nevis to, ko par mīlamu atzinuši citi.

Mūsu laime nebūt nav un nevar būt pilnā apmierinātībā, kad

neko nevar vairāk vēlēties, kas veicinātu tikai mūsu prāta

notrulināšanos. Nemitīga tiekšanās pēc jaunām baudām un

jauniem piepildījumiem - tā arī ir laime.

Laime pēc savas būtības ir visintensīvākā bauda, kādai mēs

esam spējīgi, bet nelaime - vislielākās ciešanas.

Laimīgiem cilvēkiem īsa liekas pat pati garākā dzīve, bet

nelaimīgajiem - viena pati nakts ilgst mūžību.

No laimes cilvēki biežāk top muļķīgāki nekā nelaimē

nokļuvuši.

... tu taču izbaudīji, kā pēc tik daudziem maldiem nekur

tu tā arī neatradi laimīgu dzīvi: nedz prāta slēdzienos,

nedz bagātībā, nedz slavā, nedz arī baudās - nekur. Tad

kur tā ir? Tajā darbībā pēc kuras tiecas cilvēka iedaba.

Bet kā to darīt? Turēties pie pamatatzinumiem, no kuriem

izriet tieksmes un darbošanās. Pie kādiem pamatatzinumiem?

Par labo un ļauno: nav labuma tajā, kas cilvēku nedara

taisnīgu, saprātīgu, vīrišķīgu, brīvu, un nav nekāda

ļaunuma tajā, kas nerada pretējo.

Laime ir spēja mīlēt.

Laime ir just, ka cilvēks, ko mīli, tevi saprot.

Parasti mums netrūkst pašas laimes, bet gan spējas būt

laimīgiem.

Esmu sapratis, ka vieglāk kļūt laimīgam ierobežojot savas

vēlmes nekā apmierinot tās.

Kurš ienāk laimes namā caur baudu durvīm, tas parasti

iziet no tās caur ciešanu durvīm.