Apsveikuma pantiņi

Cilvēka laime - kaut kur starp brīvību un disciplīnu.

Viena pati brīvība bez stingras disciplīnas vai bezjūtīgi

likumi nespēj radīt pilnvērtīgu personību.

Nedzenies pēc laimes: tā vienmēr atrodas tevī pašā.

Darbojoties citu laimes labā, mēs rodam savu personīgo.

Cilvēks radīts laimei kā putns lidojumam.

Dažkārt laimē ir daļiņa muļķības.

Laime ir darba pilnīgumā.

Laime dzīvē nau cilvēka pienākums; laime nāvē gan, jo tā

attaisno cilvēka dzīvi, teikdama: 'Tu esi pareizi

darījis.'

Pie laimes pieder pašam sevi just, pašapziņa. Arī

altruisti pamatā grib tikai paši sevi just, būt paši lieli

un lepni, ka viņi citus aplaimo. ... . Dzīve citu labā ir

absurds, nevis laime.

Laime nav atrodama bezdarbībā un mierā, bet kustībā un

centībā.

Lai cilvēks būtu laimīgs, ir vajadzīga ne tikai baudu

daudzveidība, bet arī cerība, nodarbošanās, kas dzīvei

piešķir jēgu un pārmaiņas.

Neuzskati par laimīgu no laimes atkarīgo.

Nekad cilvēku laime nav pacēlusi tādos augstums, lai viņš

neizjustu vajadzību pēc citiem cilvēkiem.

Vēl nekad laime nav pacēlusi cilvēku tādos augstumos, lai

viņš neizjustu nepieciešamību pēc drauga.

Laimīgas dzīves būtība ir pilnīgs dvēseles miers un

nesatricināma paļāvība, bet cilvēki krāj nemiera cēloņus

un pa briesmām pilno dzīves ceļu ne vien nes, bet arī velk

savas nastas. Tā viņi aizvien vairāk attālinās no gribētā

īstenošanas un, jo vairāk pūlas, jo vairāk kavē sevi un

tiek atsviesti atpakaļ.

... nevis tas ir laimīgs, kuru pūlis uzskata par tādu un

kura rokās ir satecējis daudz naudas, bet tas, kuram viss

labums ir viņa dvēselē, - taisnais, cildenais vīrs, kas

nicina to, ko citi apbrīno, kas nezina nevienu, ar kuru

gribētu mainīties vietām, kas cilvēku cienī tikai par to,

ka viņš ir cilvēks, kam skolotāja ir pati daba, kuras

likumiem viņš piemērojas, un kas dzīvo, kā viņam liek, kam

nekāds spēks neatņem viņa labumus, kas ļauno vērš labumā,

kas ir drošs savos spriedumos, nesatricināms un

bezbailīgs, ko zināmi spēki var gan satraukt, bet neviens

nemulsina, ko liktenis, ar vislielāko sparu raidīdams savu

bīstamāko bultu, nevis ievaino, bet tikai ieskrambā un arī

tikai reti.