Apsveikuma pantiņi

Vislielāko ļaunumu nes nemieri, kas izceļas vēdera dēļ.

Ja tauta dumpojas, tad ne tā iemesla dēļ, lai piesavinātos

ko svešu, bet tamdēļ, ka nav iespējams paturēt sev

piederošo.

Tie, kas satricina valsts iekārtu, parasti ir pirmie, kas

aiziet bojā, tai brūkot. Dumpja augļi nekad netiek tam,

kas to izraisījis; viņš tikai saviļņo un saduļķo ūdeni,

lai citi tajā varētu ķert zivis.

Izsalkusi tauta neieklausās saprāta balsī, kļūst netaisna,

lūdzošas balss nedzirdīga.

Kungs, Tu esi liels un augsti slavējams, liels ir Tavs

spēks un neizmērojama Tava gudrība. Lūk, cilvēks, maza

daļiņa no tā, ko Tu esi radījis, grib tevi slavēt, tiešām

- cilvēks, būdams ietērpts mirstīgumā, nes sevī grēka

pierādījumu un pieredzējumu, ka tu pretojies

augstprātīgajiem. Un tomēr cilvēks maza daļiņa no tā, ko

Tu esi radījis, grib Tevi slavēt. Tu pats viņu uz to

pamudini, liekot viņam atrast Tevis slavēšanā prieku, jo

Tu mūs esi radījis sev, un nemierīga ir mūsu sirds, kamēr

tā neatdusas Tevī.

Cik gan daudz trokšņa un kņadas rada vēlme pēc miera!

Nemiers - tā ir neapmierinātība, bet neapmierinātība -

progresa pirmais nosacījums.

Nemiers: šī cilvēka domāšanas iezīme piešķir tai īpašu

pievilcību. Bezkaislīgs prāts manī rada vai nu dusmas, vai

sapīkumu.

Vientulība - nemiera māte.

Mēs neizprotam, kāda pievilcība slēpjas spēcīgās

kaislībās. Mums žēl cilvēku, kurus pārņēmis nemiers, bet

viņi mūs nicina par to, ka mums svešs ir trauksmainums.

Pasaule netiktu radīta, ja tās radītājs nebūtu gribējis

kļūt par jebkāda nemiera cēloni. Radīt dzīvību nozīmē -

radīt nemieru. Ir tikai viens veids, kā padarīt nemieru

par neesošu: iznīcināšana.

Katrs atsevišķs cilvēks ir mirstīgs, savukārt cilvēce

kopumā - nemirstīga.

Cilvēce - lūk, kur mirstīgā cilvēka nemirstība.

Dzīvnieka nemirstība - pēctečos, savukārt cilvēka - slavā,

nopelnos un darbos.

Nemirstības ideja - tā ir pati dzīve, dzīva dzīve, tās

pamatformula un cilvēcei galvenais patiesības un pareizas

apziņas avots.