... daba, novilkusi sev robežas, pārveido sevī visu, kas iekšēji šķiet bojā ejošs, novecojis, nekam nederīgs, bet pēc tam tieši no tā veido citu, jauno ... .

Ja esi kādam izdarījis labu un šis labais darbs ir nesis augļus, tad kapēc gan tu neprāti, vēl alksti pēc atzinības un balvas par savu labo darbu?

Bieži netaisns ir tas, kurš kaut ko nedara, un ne tikai tas, kurš kaut ko dara.

Jo tuvāk bezkaislībai, jo tuvāk stiprumam. Tāpat kā sarūgtinājums raksturīgs vājajam, tāpat arī dusmas; kā viens, tā otrs ir ievainojums un padošanās.

Skaista āriene - bīstams kārdinātājs.

Vislabākais veids kā atriebties ienaidniekam - nekļūt viņam līdzīgam.

Maini savu attieksmi pret lietām, kas tevī rada nemieru, un tu atradīsies drošībā.

Ja tev būtu zināms, kas atrodas cilvēku vērtējumu un interešu sākotnē, tad pārstātu tiekties pēc to atzinības un uzslavām.

Patiesa kristietība izjūt riebumu pret pesimismu, inertumu.

Galu galā iznāk, ka pesimisms muļķo pats sevi.

Kristietis atzīst tikai vienu svētuma veidu, kas mūžībā izpaužas Kristū.

Bet kad Cilvēka Dēls nāks savā godībā un viņa eņģeļi līdz ar viņu, tad viņš sēdēs uz sava godības troņa. Un visas tautas tiks sapulcinātas viņa priekšā, un viņš tās šķirs vienu no otras, kā gans šķir avis no āžiem. Un stādīs avis pa savu labo, bet āžus pa kreiso roku. Tad ķēniņš sacīs tiem, kas par labo roku: - Nāciet šurp, jūs mana tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules sākuma. Jo es biju izsalcis, un jūs mani esiet paēdinājuši; es biju izslāpis un jūs esat mani dzirdinājuši; es biju svešinieks, un jūs esat mani uzņēmuši. Es biju kails, jūs esat mani apģērbuši; es biju slims, un jūs esat mani apmeklējuši; es biju cietumā, un jūs esat nākuši pie manis. Tad taisnie atbildēs viņam un sacīs: - Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu un tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un tevi dzirdinājuši? Kad mēs esam tevi redzējuši kā svešinieku un tevi uzņēmuši? Vai kailu un tevi apģērbuši? Kad mēs esam tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie tevis? Tad ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: - Patiesi es jums saku: ko jūs darījuši vienam no maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat man darījuši. Tad viņš sacīs arī tiem, kas par kreiso roku. - Eita nost no manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem. Jo es biju izsalcis, un jūs neesat mani paēdinājuši; es biju izslāpis un jūs neesat mani dzirdinājuši. Es biju svešinieks, un jūs neesat mani uzņēmuši; es biju kails un jūs neesat mani apģērbuši; es biju slims un cietumā, un jūs neesat mani apmeklējuši. Tad tie arīdzan viņam atbildēs un sacīs: - Kungs, kad mēs esam tevi redzējuši izsalkušu, vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai kailu, vai slimu, vai cietumā un neesam tev kalpojuši? Tad viņš tiem atbildēs un sacīs: - Patiesi, es jums saku, ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan man neesat darījuši. Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvē.

Kas no cilvēka iziet, tas apgāna cilvēku. Jo no iekšienes, no cilvēka sirds, iziet ļaunas domas, nešķīstība, zādzība, slepkavība, laulības pārkāpšana, mantkārība, blēdība, viltība, ienaidība, skaudība, Dieva zaimošana, lepnība, vieglprātība. Viss tāds ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku.

Mīlestība ir pats gars, un mums nav zināms no kurienes tas nāk un kurp aiziet.

Tikai personība ir brīva.