Ja tu zinātu, kas kalpo par sākotni cilvēku spriedumiem un interesēm, tad tu pārstātu alkt pēc to atzinības un uzslavas.

Pieradini sevi būt uzmanīgākam pret to, ko saka otrs, un pēc iespējas centies iejusties runātāja dvēselē.

Vērs skatu uz iekšu, jo krietnuma avots ir iekšā, un ja tu patstāvīgi to atraksi, tas vienmēr urdzēs.

Dzīves uzdevums nav būt tādam kā vairākums, bet gan dzīvot atbilstoši savam iekšējam paša apzinātam likumam.

Dzīvo tā, it kā tev tūlīt būtu jāatvadās no dzīves, it kā tev atlikušais laiks būtu negaidīta dāvana.

... es esmu daļa no veseluma, kura pārvaldītāja ir daba. ... . Tad, lūk, paturot to prātā, es daļa no veseluma, neizturēšos ar nepatiku pret to, ko veselums man iedala, jo nav ļaunuma daļai tur, kur derīgums ir veselumam. Veselumā nav nekā tāda, kas tam nebūtu derīgs ... . Tad, lūk, atceroties, ka es esmu šāda veseluma daļa, es visu, kas notiek, pieņemšu kā labumu. Bet tā, ka no dabas es esmu radniecīgi saistīts ar tiem, kas man ir viendabīgi, es nedarīšu neko nesabiedrisku, taisni otrādi, drīzāk gan vienmēr paturēšu viņus redzeslokā un jebkuru savu tieksmi virzīšu uz kopīgo labumu, no pretējā novēršoties. Un, ja viss tā izdodas, dzīves plūdums neizbēgami kļūst laimīgs ... .

Cilvēkam ir jābūt godīgam pēc dabas, bet nevis pēc apstākļiem.

Vai, dvēsele, tu būsi kādreiz krietna, vienkārša, vienota, kaila, skaidrāk saskatāma nekā tevi ietverošais ķermenis? Vai tu baudīsi kādreiz tādu stāvokli, kas būtu draudzīgs un gatavs uz zaudējumiem? Vai tu būsi kādreiz piepildīta, brīva no vajadzībām un ilgošanās, bez jebkādas iekāres - nedz pēc dzīvas būtnes, nedz pēc nedzīvas lietas - lai gūtu apmierinājumu? Vai neiekārosi nedz laiku, lai ilgāk justu baudu, nedz vietu vai zemi, nedz klimatu, nedz cilvēku labvēlību? Kad tu beidzot būsi mierā ar to stāvokli, kāds ir, priecāsies par to, kas tev ir ... ?

Māksla dzīvot vairāk līdzinās dūru cīņas mākslai, nevis dejas mākslai, jo vajag stāvēt stingri un būt vienmēr gatavam uz necerēto, nevis uz to, kas iepriekš zināms.

Kad tevi satriec kāda cilvēka nekaunība, tūlīt jautā sev: bet vai var būt tā, ka nekaunīgo nav pasaulē? Nevar. Tad neprasi neiespējamo. Lūk, šis ir viens no nekaunīgajiem, kuriem vajag būt pasaulē. Lai tas tev vienmēr ir pie rokas arī gadījumā par blēdi, neuzticīgo, ar jebkuru pārkāpēju. Tu atcerēsies, ka nav iespējams, lai šīs sugas vispār nebūtu, un kļūsi labvēlīgāks pret katru no viņiem atsevišķi. Ļoti palīdz arī, ja tūlīt pat padomāsi, kādu tikumību daba ir devusi pretstatā šim pārkāpumam. Ir taču dota kā pretinde pret, teiksim, rupjību - miermīlīgums, pret kaut ko citu - cits spēks. Un vispār, tu vari pamācīt no ceļa nomaldījušos, jo katrs noklīdušais maldās attiecībā uz savu mērķi un tā zaudē ceļu.

Likt vienu labu darbu blakus citam tā, lai starp tiem nepaliktu ne mazākā spraudziņa - lūk to es saucu par dzīves baudīšanu.

Nekad neuzskati par ko derīgu sev to, kura dēļ tu kādreiz būsi spiests kļūt neuzticīgs, aizmirst kaunu, sākt ienīst citu.

Īsa dzīve ir tam, kurš slavē, un tam, kurš tiek slavēts, un tam, kurš atceras, un tam, kuru atceras. Turklāt pat šajā zemes stūrītī, pat šeit visi nav saskanīgi viens ar otru un katrs pats ar sevi. Bet visa zeme ir tikai punkts.

Atmet to visu un paturi tikai mazumu, un turklāt vēl atceries, ka ikviens dzīvo tikai tagadnē un šajā brīdī; pārējais ir vai nu nodzīvots, vai miglā tīts. Niecīgs ir tas mazums, ar ko ikviens dzīvo, niecīgs ir arī zemes stūrītis, kurā dzīvo; niecīga ir arī vislielākā slava, jo tā dzīvo tikai cilvēciņu paaudzēm līdzi, kas teju teju nomirs un kas paši sevi nezina, kur nu vēl tos, kas sen miruši.

Paveries atpakaļ - tur atrodas neizmērojams laika bezdibenis; paveries uz priekšu - tur atrodas cita bezgalība. Kāda gan salīdzinot ar tām ir nozīme tam, ka kāds ir nodzīvojis trīs dienas vai trīs cilvēku mūžus?