Nāciet šurp pie manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, es gribu jūs atvieglināt. Ņemiet uz sevi manu jūgu, jo esmu lēnprātīgs un no sirds pazemīgs; tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir patīkams un mana nasta viegla.

Bet Jēzus sacīja uz saviem mācekļiem: Patiesi es jums saku: bagātais grūti ieies debesu valstībā. Un atkal es jums saku: vieglāki kamielim iziet caur adatas aci, nekā bagātam ieiet Dieva valstībā.

Ja jūs sāksiet tiesāt cilvēkus, jums nepietiks laika tam, lai tos mīlētu.

Mums ir jārūpējas ne tikai par tiem, kam pietrūkst maizes gabals, bet arī par tiem, kas alkst pēc mīlestības, ne tikai par tiem, kam nav apģērba, lai piesegtu savu kailumu, bet arī par tiem, kam pietrūkst apkārtējo cieņas, ne tikai par tiem, kam nav jumta virs galvas, bet arī par tiem, kas nekur netiek saprasti un cienīti.

Mums jātiek atstumtiem līdz galējībai, lai saprastu mūsu pretenciozā Es niecību un bezspēcību.

Kurš atsakās, tam nekas nav liegts. Uzspiesta atteikšanās pazemo un sarūgtina, bet pašgribēta - paceļ un šķīstī.

Vislielākā nabadzība - sirds nabadzība.

Leģenda vēstī: Frančesko [Asīzes Franciska] māceklis, vārdā Džinepro bija vientiesīgs draiskulis, likuma burta pārkāpējs, un tomēr Dieva prātam patīkams vīrs. Viendien, ar Kristus mīlestības kvēli sirdī, viņš apmeklē visu aizmirstu slimnieku un viņam jautā: Vai es varu tevi kaut kā iepriecināt? Slimais klusē, sakodis zobus. Vai gribi, lai mēs kopā skaitām Tēvreizi, vai arī, lai es tev padziedu Ave Maria? Slimais pagriežas pret sienu un nebilst ne pušplēstu vārdu. Saki, ko tu gribi, es izpildīšu katru tavu vēlēšanos. Slimnieks pavērš pret Džinepro savu seju, pelēku un savītušu, jo viņš augām dienām bija izticis tikai no šķidrām putrām, un lūdzis cinksli ar skābētiem kāpostiem. Nekas nav vieglāk izdarāms, kā tas! un Džinepro taisnā ceļā devās uz mežu, kur ganījās cūkas. Gans gulēja diendusu. Džinepro bez vilcināšanās sagūsta kādu cūku, to nokauj un žigli, žigli slimniekam sagatavo kāroto maltīti. Kad cūkas kājiņa ar lielisku ēstgribu bija notiesāta, slimnieks jutās stiprināts, viņš lūgsnā salika rokas un pateicās debesu tēvam, kas bija radījis tādu brāli kā Džinepro. Lai aizstātu skābos kāpostus, brālis Džinepro stāstīja par savu pārgalvīgo laupījumu, un abi par to sirsnīgi izsmējās. Bet cūku gans nesmējās par zādzību un gāja sūdzēt svētajam Frančesko. Rupjais nedarbs ļoti satrieca svēto. Džinepro tiek klaušināts. Par liecinieku aicina apmierināto, labi pabaroto slimnieku un saīgušo, sadrūmušo cūku ganu. Vientiesīgais Džinepro neliedzas, bet nesaprot, kā gan var uztraukties par tādu lietu, kā cūkas kāju, kas kalpoja izsalkuša un slima cilvēka pabarošanai. Uzskatāmi viņš notēlo notikumu, atzīdamies, ka pats sev nevienu kumosiņu neesot ņēmis, kaut gan bijis ļoti izsalcis, jo ilgi bija gavējis un skaitījis lūgsnas. Savu patieso stāstījumu viņš nobeidz ar vārdiem: Dievs kungs tik tiešām redzēja, kādu stiprinājumu un prieku sagādāju izsalkušajam brālim, un viņš pievēra vienu aci, lai svētīdams paceltu roku pār mani. Esmu pārliecināts, ka Jēzus mani atzinīgi uzlūkotu, ja es paņemtu visas pasaules cūkas, lai iepriecinātu un stiprinātu noskumušos un slimos. Uz ko Poverello atbildēja: Varbūt tev taisnība brāli. Laicīgās lietas ir tik daudz vērtas, cik lielā mērā tās kalpo tuvcilvēku labā. Prieka vārdā lai tev tiek piedots! Leģenda nobeidzas ar to, ka cūku gans, Sančo Pansas priekštecis, tik lielā mērā aizkustināts, ka atdāvina cūkas atlikumu vientiesīgajam Džinepro. Šodien viņi visi trīs roku rokā pastaigājas paradīzē: cūku gans, vientiesis Džinepro un atlabušais slimnieks. Bet svētais Pēteris apmierināts smaida savā sirmvecajā bārdā.

Kopš bērnības es baidos tikai vienas lipīgas slimības - no melanholijas.

Labestība - cilvēku vājumu saprašana, zināšana, cik grūti būt cilvēkam - nav samaināma ar mīlestību. Mīlestība ir personiska simpātija pret noteiktu, izraudzītu cilvēku, kas mūsos atmodina ilgas līdz laika galam, vienmēr palikt ar viņu kopā. Labestību turpretī var dāvāt arī nejaušam garāmgājējam, tā ir bezpersoniskāka nekā mīlestība, tā ir simpātija pret visiem cilvēkiem. ... . Pastartiesā cilvēks netiks tiesāts par savu zināšanu, saprāta un veikuma mēru, bet gan pēc izdāvātās labestības un mīlestības mēra.

Šopenhauers kļuva par mīļāko filozofu jaunībā, kad viņa galvenā darba Die Welt als Wille unt Vorstellung otrā sējumā lasīju: Kā lāpas un uguņošanas izbāl un kļūst neredzamas saules priekšā, tāpat sirds labestība pārgaismo garu, jā, pat ģēniju un daiļumu. Pat visaprobežotākais prāts un visgroteskākais neglītums, ja tai atplaiksnījās sirds labestība, staro un apskaidrojas augstākā skaistumā. no kura runā viedums, kas apklusina jebkuru cita veida viedumu. Jo sirds labestība ir transcendenta īpašība, kas pieder lietu augstākai kārtībai, pāresmes sfairai un ir inkommerrsurabla (nesalīdzināma) ar jebkuru citu pilnību. Kur tā augstākā mērā sastopama, tur tā sirdi dara tik lielu, ka tā aptver pasauli - ārpus tās nekas vairs nav meklējams.

Labu darīt, necerot uz dzeramnaudu ne šai, ne citā pasaulē, ir cilvēka esmes augstākais apliecinājums.

Laime ir spēja mīlēt.

Laime ir just, ka cilvēks, ko mīli, tevi saprot.

Līdzcietība nav tikai kristietībā norobežota, arī austrumu filozofijā un reliģijā tai ierādīta izcila vieta. Hindustaņu valodā ir nepārtulkojams vārds meta, kam nav nekā kopēja ar līdzīgi izrunājamo grieķu vārdu un kas nozīmē iejūtību augstākā mērā: līdzcietīgais, uzlūkojot spitālīgo, pats saslimst ar šo slimību. Iejūtas bezmērīgumu, tās pārspīlētību rietumos nepazīst tādā mērā kā austrumos.