Meklējot pārvarēt dvēseles vientulību, mēs nodarām aizvien vienu kļūdu: mēs nenododamies skaidri lietai. Mums vienmēr blakus nolūks: lai saprastu mūs, lai mierinātu mūs! - Bet mērķis ir taču: pārvarēt vientulību, atrast ceļus uz citu dvēseli, saprast šo citu dvēseli. Mēs esam savtīgi, un tā nesasniedzam ne lielos citu, ne mazos savus mērķus. Mēs stāvam paši sev ceļā. Mēs prasām algu, kad darbs vēl nau darīts. Saprast citu - saprast sevi. Saprast sevi - saprast pasauli.

Mūsu laiku cilvēks ir nāvējošs kustonis; pašā viņa dvēseles pamatā vara un naids. No daudzajiem, dažādiem pamatiem dabā viņš sev izvēlējies nāvējošo kā galveno un tā radījis plaisu starp dabu un zemi. Kad cilvēkā kā dabas ražojumā pamostas arī labu vēlošas jūtas, tad viņam tās arī top vērstas no nāvējošām dziļām. Viņš gribētu justies tuvāk dabai un tuvina sev puķes, bet ieslēdz tās savā šaurā telpā, kur tās nīkst. Viņš grib mīlēt kustoņu, bet dziedātāju putniņu liek krātiņā un māju kustoņus dara par mēmiem vergiem. Viņš grib mīlēt sev līdzīgu, bet tad tam jātop par viņa īpašumu kā nedzīvai mantai. Mīla ir augstākais princips dabā no sākta gala. Ir laiks tapt no kustoņiem par cilvēkiem arī mums.

Par ko cilvēka dvēsele ir vientuļa? - Ko meklējat vainu? Ko meklējat nolūku? Ko lietojat sīkus līdzekļus? Ko cerat brīnumu? Pašā būtībā dvēselei jābūt vientuļai; uz to celts visas pasaules pamata plāns. Dvēsele mūsu domātā garīgā pasaulē ir tas pats, kas atoms materiālā pasaulē, un atoms ir nedalāms, arī savienojumā vientuļš.

Bet mīlot dvēsele iziet no savas vientulības, atsakās no savas nedalāmības, atdod sevi otram, irst patība, top cita, atjaunojas vai mirst? Tās vēl tik savienojums, jo patība paliek tomēr ar savām atdalītām miesām un dvēseles dzīvi. Bet ja dvēsele vēršas pašā pamatā? Bet ja mīlas spēks ir tik liels? Bet ja mīlas spēku attīsta? Ja daudzi? Ja visi? Vai tu gribi pasaules pamata likumu lauzt? Gribu, jo nevaru izturēt šo pasauli. Jā, gribi - -

Vispusība un diletantisms atšķiras viens no otra tā, ka pirmā aptver no daudziem arodiem galvenās domas, kas guļ pamatā; otrais turpretī salasa spilgtākās domas, kas rēgojas visvairāk redzamā augšpusē. Vispusība iet uz galveno un visumu, - diletantisms uz sīkumiem un daļām.

Māksla ir bauda tikai diletantam. Mūsu laikmets, kurš pacēla vārdu 'mākslas bauda', pats sevi raksturoja par diletantisma laikmetu.

Diletantisms apzīmē to, ka katrā ir dzīvā mākslas dzirkstele un ka katrs spēj saprast mākslu. Bet katrs grib tikt pāri par saviem spēkiem. Vispirms tiecas tikai attīstīt vispār savus spēkus, un tāda tiekšanās ir arī kustoņai, kura pat no savas vaļas mācās, ko vēl nezinājusi; ir arī augiem, kuri meklē sev iespējas labākai dzīvei.

Visas debesis neesmu izpētījis, bet es savā sirdī un dvēselē esmu meklējis un dieva neatradis. Cilvēku dzīvē dieva nau, bet ir tikai lielie, slepenie likumi un lielā, skaistā daba, un mūsu spēks, kas segas norauj slepenībai, un sirds, kas cilvēkus mīl.

Dievs ir meklēts pa visu pasauli, debesis un saulē, un aizsaulē, gaisā un gaismā, un pērkoni, visā dabā, ugunī un ūdenī, kokos un kustoņos, dzīvē un nāvē, bet visretāk tur, kur viņš dzimis un audzis, un palicis - cilvēka sirdī.

Kas nicina garīgus spēkus, tam viņi zūd.

Vajāšana un sods draud tikai godīgam cilvēkam; nelietim tik dzeramnaudas došana.

Es dzirdēju no veca žīda paununesēja parunu: 'Labākais veikals ir godīgums.'

Kas zina, ko grib - spēj, ko grib.

Griba dara lielu arī mazo, ideja panāk reālo.

Cilvēku darbu mehānisko spaidu sistēmu nevar pārlabot un darīt ražīgāko ar to, ka pārmaina spiedējus, atstājot pašu darba spaidu. Ļaunums pastāv spaidā.