Dzīve ir sevis jušana, Es jušanas augstākā pakāpe cilvēka egoismā.

Doma nevar būt bez fantāzijas, fantāzija var būt bez domas.

I kauli kapā raud pēc dzimtenes.

Aiz jūras prieks, bet svešs; mājā bēdas, bet savas.

Dzīve sasniedz savu augstāko pakāpi varoni un piepildās savā idejā. Jo varonī viņa apzinās savas īpatnējās gribas ar īpatnējiem mērķiem un līdzekļiem un top savā gribā neatkarīga no jelkādiem ārējiem apstākļiem. Varoņa dzīve ir dzīve kā tāda. Dzīves un viņas gribas un līdzekļu ārējie veidi mainās, bet absolūtais saturs paliek. Šo absolūto dzīvi grib attēlot absolūtā māksla - drāma. Neapzinīgi viņa to darījusi jau senlaikos, bet varbūt arī apzinīgi, un mēs tikai par maz pazīstam senos laikus. Bet mūsu laiki liekas apzinīgi novēršamies no šī mērķa.

Nezināt - vēl nau dzīvot, zināt - vēl nau darīt, darīt - vēl nau gribēt. Bet zināt un darīt, ko grib, - tas ir dzīvot.

Gudrībai ir robežas, muļķībai nau.

Dzīves gudrība ir par sīku mērauklai priekš dzīves, centimetrs pret versti.

Dzīves gudrība māca nekam neticēt, neko nemīlēt, nekam neatdoties. Bet vai nevajga neuzticēt vispirms patei šai 'gudrībai'? Vai tā tiešām ir 'dzīves' gudrība? Vai dzīve tik maziska? Vai tā nau varbūt 'sadzīves' un 'mūsu sadzīves' gudrība? Jo dzīve neko lielu un īstu nepanāk bez uztices, mīlas, atdošanās. Un arī patība savā vissīkākā dzīvē nesasniedz nekādas laimes bez tās pašas uztices, mīlas un atdošanās. Viņās ir īstā dzīves gudrība.

Humors nozīmē garīgu uzvaru pār savu laiku, apkārtni, ideoloģiju, pasaulsuzskatu.

Vai cilvēka dvēsele vien ir vientuļa? Kustoņa ir vēl daudz vientuļāka un nelaimīgāka, jo viņa dvēsele daudz mazāk spēj savienoties, pat izteikt sevi nespēj kaut cik pietiekoši. - Nekas nau tik žēli, kā skatīties kustoņa ciešanās un redzēt, ka tas velti pūlas izteikt sevi. Bet mēs, kas spējam to, lai izsakām arī viņu ciešanas.

Ideālists ir tas, kas lauž cilvēku dabas likumus. Ideālists ir pašā būtībā revolucionārs. Ideālists ir augstākā pakāpe sabiedrībā, kur viss personības labums tiek noliegts lietas labā.

Visu var panākt ar gribu, bet vajag dūšas; jo griba tad tik pilnīga, kad iet uz dzīvību un nāvi.

Par sava visniknākā ienaidnieka viszemākiem uzbrukumiem jūs varat tik pasmieties: 'Tu taču neesi man līdzīgs! Tu taču nevari mani piespiest lietot pret tevi tādus pat līdzekļus kā tu pret mani!'

Mīlas jūtas ir pirmās, kuras dabas cilvēks senatnē sajūt kā ko augstāku par ikdienas dzīvi un ko dievišķu - dievišķāku par ārējām dievības parādībām: sauli, pērkoni, lietu, sniegu. Mīla viņam ir daudz nesaprotamāka, jo bez sakara ar pirmatnējām baiļu jūtām; viņa ir noslēpums un dievība. Visvairāk vēl mīlai līdzinās saule laba dare; no viņām iesākas kultūra, kā rūpes par līdzcilvēku labklāji.