Katrs karš ir riebīgs un nejēdzīgs. Cēlums ir tikai atsvabināšanās kariem, kad tauta nomet kāda apspiedēja jūgu. Bet tas nau vairs karš, tā ir revolūcija.

Kas atjaunojas ik dien', tam nav jāpārcieš krīzes. Jo krīzes ir aizkavētas attīstības izraises.

Galvenais ir nenožēlot sevi, netapt sentimentālam, nepadoties gaušanai. Sentimentalitāte ir pavājināta dzīves enerģija, ir atlaišanās no pašdarbības un paļaušanās uz citu palīgu, vismaz līdzcietību. Jo neprātīgāka ir šī paļaušanās un citu labsirdību, kad taisni gaužas par citu ļaunsirdību. Gaida labu no tā, kas ļauns! Kad pazemināta dzīves enerģija, tad nevar saņemties ne uz darbu, ne arī var skaidri domāt, pazemināta arī domu enerģija. Un, kad tā paļaujas, tad jākrīt. Tā ir īstā krīze arī traģēdijā, krīze iekš paša, jo uzvarēts nav neviens, kas sevi neuzskata par zudušu, par nožēlojumu. Veic tik tas, kas iekš sevis vienmēr paliek augšā.

Labu darbu darot, nav bailīgi jālūkojas, ko teiks ļaudis.

Tu bar ļaunu cilvēku, lai viņš taptu labs. Kādēļ tu viņu labāk nepamāci, kā to dara? Art nevienu nevar iemācīt ar bāršanu, kurpes šūt arī ne, ēst vārīt arī ne,- vai labam būt nav lielāka māksla? Un te tu prasi, lai katrs to prastu pats. Kā tad mācīties būt labam? - Mācīties katram īsto labu vēlēt.

Pret katru revolūciju galvenais iebildums tas, ka viņa iznicina kultūru un vispārēju labklāji. Ir nenoliegts aksioms, ka kultūra ir cilvēces dārgākā manta un kā tāda neaizskarama. Bet kultūras jēdziens nau skaidri noteikts, kādēļ var celties pārpratumi. Ir laikmeti, kad kultūra top tikai tehniska, ne garīga, un kā tehniska apspiež garīgo attīstību tautas visumā. Tanīs laikmetos kultūras ieguvumi var tapt piesavināti no dažām valdošām šķirām un izlietoti viņu varas nostiprināšanai un citu šķiru izmantošanai un nospiešanai. Kultūra tā var tapt par varas līdzekli un kavēt tautas progresu kultūrā; kultūra var iet pret kultūru. Bet kultūras nelietīgiem lietotājiem var jautāt: vai uzbrucējs, kas aizslēpjas aiz dārgām, neaizskaramām vāzēm, pats top neaizskarams?

- Lai viens ir kungs. - Tā saka vergs. - Bet brīvais kā? - Ikviens lai kungs!

Saule dzen visu uz priekšu. Nosēsties ēnā mierīgi strādāt, viņa lēni velk ēnu nost: Ej tālāk! Saule tura visu kustībā, visu pārvērš, visstiprāko pretnieku iznīcina, visvājāko draugu stiprina.

Laiks ir notikumu vienība, bez notikumiem nau laika, bet notikumi ir būtņu attiecību maiņa. Tāpēc telpa ir būtņu kopība, bez būtnēm nau telpas. Tā saplūst laika un telpas jēdzieni.

Zināšana ir kustība, nezināšana ir miers; starp abiem ir pamatā naids.

Labestība ir vājums, ja tā mūžīgi, nebeidzami piedod, bez pārliecības, ka saņēmējs kļūst labāks. Labestība ir spēks un lielums, ja tā arvien vēl dod pēc atkārtotas atpakaļslīdēšanas, bet pie tam redz, ka saņēmējs šīs labestības dēļ kļūst stiprāks, arvien retāk, mazākā mērā krīt atpakaļ, ka mācās to saprast, jūt tās lielumu, aug paša acīs, ka viņš arī grib dot. Labestība ir liela, ja tā saņēmēju pārvērš, dara sev līdzīgu, sagatavo sev, lai viņš tai derētu, bet viņa persona ar saņemšanu tiek paplašināta. Labestība ir liela, ja tā ir egoistiska, maza, ja tā dod saņēmēja dēļ, t. i., nekā nedara sevis labā. Labestība ir maza arī vēl tad, ja ieguvums no došanas ir mazs, ja tā gaida tikai mazu pateicību, liela, ja tā visu personu satver un uzņem sevī.

Kā tad mācīties būt labam? Mācīties labu vēlēt katram.

Nomet velti zemē sauju kapeiku, tu dabūsi citas; bet nomet velti jel vienu minūti, tu nedabūsi atpakaļ nevienas, nekad.

Mūsu kapitālisma laikmetam nekas nau tik raksturīgs kā liekulība. Bet teiksim labu: mūsu laiku liekulība ir atlieka no kauna jūtām par mūsu laiku.

Laime dzīvē nau cilvēka pienākums; laime nāvē gan, jo tā attaisno cilvēka dzīvi, teikdama: 'Tu esi pareizi darījis.'