Ja kāds mirst tikpat brīvs no rūpēm, kā piedzimis, tad viņš ir sasniedzis gudrību; bet tagad mēs trīcam, līdzko tuvojas briesmas, zaudējam drosmi, nobālam, lejam veltas asaras. Just satraukumu uz pašas drošības sliekšņa - vai iespējams, kas apkaunojošāks?

Muļķība ir kas pazemojošs, nicināms, neglīts, verdzisks, daudzām vismežonīgākām kaislībām pakļauts. No šīm tik bargajām pavēlniecēm, kas valda gan pārmaiņus, gan visas reizē, tevi atpestī gudrība, kas vienīgā ir brīvība.

Zināšanas par labo un ļauno ir filozofijas priekšmets.

Ir liela starpība starp to, vai cilvēks negrib grēkot, vai arī nespēj grēkot.

Centies neko nedarīt pret savu gribu. Viss, kas negribētājam notiks piespiedu kārtā, gribētājam nav spaids. Es apgalvoju: kas labprātīgi pilda pavēli, izvairās no verdzības skarbākās puses - kaut ko darīt pret savu gribu. Nelaimīgs ir nevis tas, kas ko dara pēc pavēles, bet kas to dara pret savu gribu.

...nekas, ko dara pret paša gribu, piespiedu kārtā nav tikumisks. Viss tikumiskais ir brīvprātīgs.

Ir jādzīvo ar šādu pārliecību: Neesmu piedzimis vienam kaktam - mana dzimtene ir visa pasaule.

Katrs steidzina savu dzīvi ilgojoties pēc nākotnes un izjūtot nepatiku pret tagadni.

Gudram un vīrišķīgam nav jābēg no dzīves, bet gan jāaiziet no tās. Pirmkārt, jāvairās tās kaislības, kas tik daudzus ir pārņēmusi,- saldkaislas nāves alkas. Jo starp citām dvēseles tieksmēs ir arī neapzinātas nāves alkas, un nereti tām ļaujas krietni un garā stipri cilvēki, bet nereti arī kūtri un slinki cilvēki. Pirmie nicina dzīvi, otrajiem tā ir smaga nasta.

Uzvarētājam miers ir izdevīgs, uzvarētam vienkārši nepieciešams.

Jo netaisnākas ir mūsu dusmas, jo tās ir lielākas.

Dusmas - pats sievišķīgākais vai bērnišķīgākais no visiem netikumiem. - Tomēr tās ir sastopamas arī starp vīriešiem. - Protams, jo arī starp vīriešiem atrodami sievišķīgi vai bērnišķīgi raksturi.

Cēlas dvēseles labākā īpašība ir tā, ka tā iedvesmojama uz tikumisko. Neviens cildena gara cilvēks nerod prieku zemiskajā un netīrajā.

Viss cilvēku dzimums, gan pašreizējais, gan nākamais, lemts nāvei: visas pilsētas, kas sasniedz varenību ..., ies dažādos veidos bojā, un par tām reiz vaicās, kur tās atradušās: citas iznīcinās karš, citas sagraus bezdarbīgs, kūtrumā pāraudzis miers un lielas bagātības postīgās sekas - greznumkāre. Visas šīs auglīgās druvas klās jūra, pēkšņi iziedama no saviem krastiem, vai negaidīti saplokot zemei, bezdibenī ieraus nogruvums. Tad kālab man šaust vai gausties, ja par niecīgu laika sprīdi apsteidzu vispārējo likteni?

Izvēlēties ir iespējams tikai nevajadzīgo.