Apsveikuma pantiņi

Nav pamata uzskatīt, ka Aristotelis ir ticējis indivīda

nemirstībai, uzskatam, kas atbilst Platona mācībai, bet

vēlāk - kristietībai. Viņš tikai ir uzskatījis, ka cilvēki

par tik, par cik tie ir saprātīgas būtnes, saskaras ar

dievišķo, kas savukārt ir nemirstīgs. Cilvēkam ir

iespējams vairot dievišķo savā dabā, un tiekties pēc tā -

augstākais tikumiskais pienākums. Bet gadījumā, ja cilvēks

to īstenotu pilnībā, viņš pārstātu eksistēt kā konkrēts

indivīds. Iespējams, ka tā nav vienīgā iespējamā

Aristoteļa domu interpretācija, bet man šķiet -

visadekvātākā.

Nemirstība ir saprotama šādi: cilvēks piedalās nemirstības

radīšanas procesā, tas ir, mākslā, reliģijā, morālē -

jebkura veida skaistā un labā radīšanā.

Nemirstību sniedz darbs pie kaut kā mūžīga.

Nemirstība, protams, nepilnīga, īstenojas, nešaubīgi,

pēcnācējos.

Nemirstībā dodas ar nelielu bagāžu.

Dvēseles nemirstības dogmats - tā ir pati mierinošākā un

vienlaikus, pati sevis ierobežojošākā doma, kādu vien

cilvēka prāts ir spējīgs pieļaut.

Izvairīgi atbildēt - nozīmē radīt neuzticību.

Ja reiz jākrīt, tad labāk no zirga nekā no ēzeļa.

Nenovēršamais nekad nav smieklīgs.

Nenovēršamības apziņa pat gļēvuļus padara drosmīgus.

Par visu stiprākā ir - nenovēršamība, viss atrodas tās

varā.

Kājāmgājējs par jātnieku vienmēr zobojas.

Lai man labāk nevienas govs nav nekā kaimiņam divas.

Grauds, kuram vārna savu aci uzmetusi, neuzdīgst.

Kaimiņa vista vienmēr pēc zoss izskatās.