Kāds vīrs, tas lielā mērā sievas nopelns.

Lišķība nav savienojama ar uzticību.

Neviens zvērs nav tik mežonīgs, lai būtu vienaldzīgs pret maiguma izpausmēm.

Nevis orākuli vai auguri, bet gudrība, ieskatās nākotnē.

Fortūna mīl ne īpaši saprātīgus, bet toties drosmīgus cilvēkus, tādus, kas raduši atkārtot: Lai notiek tas, kam jānotiek. Bet gudrība padara cilvēkus neuzņēmīgus, tāpēc ik uz soļa redzi gudrus cilvēkus, kas dzīvo nabadzībā, badā ... visur sastopot tikai izsmieklu un naidu. Muļķu virzienā plūst nauda, savās rokās tie tur valsts varas stūri un vispār visējādi uzplaukst.

Saskaņā ar stoiķu definīcijām dzīves gudrība nav nekas cits kā pakļaušanās saprāta vadībai, muļķība turpretim - pakļaušanās kaislību varai. Bet, lai nu dzīve cilvēkiem nebūtu gluži bēdīga un drūma, Jupiters tiem piešķīris daudz vairāk kaislību nekā saprāta, proti, samērā kā pusunce pret mārciņu. Turklāt vēl saprātu nobīdījis mazā galvas kaktiņā, atstājot pārējo ķermeni kaislību varā. Tālāk, vienam saprātam tas nostādījis pretim it kā divus visvarmācīgākos tirānus: dusmas, kuru cietoksnis ir krūšu dobums, tātad pats dzīves avots - sirds, un kaislības, kuras plašā valstība sniedzas līdz pat vēdera galam. Ko spēj saprāts pret abām šīm varām, to pietiekami rāda visa cilvēka dzīve. Tas vienīgi var līdz aizsmakumam izkliegt savu neapmierinātību un atgādināt godīguma noteikumus. Bet tās atlaiž valgus savam valdniekam, kliedz daudz skaļāk, līdz beidzot tas, paguris no cīņas, labprātīgi piekāpjas un padodas.

... ļaudis, kas nodevušies gudrības studēšanai, mēdz būt visnelaimīgākie kā visur citur, tā it īpaši savos bērnos, tad es domāju, ka daba negrib, lai šī gudrības sērga plašāk izplatītos starp mirstīgajiem. Ir zināms, ka Cicerona dēls bija īsts izdzimtenis. Gudrajam Sokrātam bija bērni, kas vairāk līdzīgi mātei nekā tēvam, kā to tieši atzīmē kāds rakstnieks, t.i., tie bija muļķi.

Kā nekas nav muļķīgāks par nevietā liktu saprātu, tāpat nekas nav negudrāks par ačgārnu gudrību. Jo taču ačgārni rīkojas katrs, kas nepielāgojas pašreizējiem apstākļiem, negrib ņemt vērā laiku un vietu, ne arī atcerēties šo dzīru likumu - vai nu dzer, vai aizvācies, bet prasa, lai komēdija vairs nebūtu komēdija. Turpretim īsti prātīgs būs tas, kas, būdams mirstīgais, nevēlēsies zināt vairāk, kā mirstīgajam piederas, un līdz ar visu ļaužu vairumu vai nu labprātīgi piemiedz acis, vai kopā ar to nododas tīkamiem maldiem. Bet tā jau tieši ir muļķība, teiks man šie gudrie. Nepavisam negribu to noliegt. Tikai lai jūs savukārt atzītu, ka tieši tā norisinās dzīves komēdija.

Patiess gods - balva par tikumu, nevis par bagātību.

Nekas nav par grūtu ar gribasspēku apveltītam cilvēkam.

Vissaprātīgākais ir tas, kas pats būdams mirstīgs, netiecas būt gudrāks kā mirstīgam pienākas, tas, kurš iecietīgi piesavinās apkārtējo netikumus un pieklājīgi piekopj kopējos maldus.

Pieaiciniet saprātīgo pie dzīru galda, viņš apgrūtinās viesus vai nu ar drūmu klusēšanu, vai ar uzmācīgiem jautājumiem, ielūdziet viņu uz deju, un jūs teiksiet, ka dejo kamielis, ... . Ja ir kas pērkams vai norunājams, īsi sakot, kas nokārtojams, bez kā nav iespējams iztikt ikdienišķajā dzīvē,- tad jūs šai gudriniekā ieraudzīsiet drīzāk aitasgalvu, ne cilvēku. Viņš nevar būt noderīgs nekur, ne sev, ne tēvijai, ne savējiem, jo tas nesajēdz pat visvienkāršākās lietas, stāv tālu no tautas ieskatiem un ļaužu paražām. Šī nesamierināmā dažādība dzīves uzskatos un izjūtā nenovēršami saceļ naidu pret viņu.

Ir ļoti svarīgi, ka ikviens paglaimo arī sev pašam un vispirms iepatīkas pats sev, iekāms gaida aplausus no citiem.

Glaimiem nav nekas kopējs ar uzticību.

Cik apbrīnojama ir dabas gādība, ka pastāvot tādai dažādībai, tā ir pratusi nodibināt tādu vienlīdzību! Kur tā skopāk ir padalījusi savas dāvanas, tur tā ir piemetusi mazliet vairāk patmīlības.