Cilvēks, kurš bauda labas pusdienas vai izkaļ no marmora bluķa statuju, matērijā saskata nevis naidīgu stihiju, bet iespējamību. Askēts, pretēji minētam, noliedz visas materiālās baudas, tajās saskatot to sava materiālā es daļu no kuras viņš tiecas atbrīvoties. Šis noliegums tiek attiecināts ne tikai uz tā saucamajām jutekliskām baudām, bet arī uz mākslas pasauli, jo skaistais ir saistīts ar sajūtām. Šāda veida morāle - bezizejas rezultāts, tā rodas pēc tam, kad zaudēts dabiskais esības prieks.

Tikko mēs paši atsakāmies no sava prāta un pamatojam savus uzskatus ar autoritāti, uzrodas daudzas grūtības. Tieši kādu autoritāti ņemt par pamatu? Vecās Derības? Jaunās Derības? Korānu? Praktiskajā darbībā cilvēki izvēlas tos tekstus, kas tiek uzskatīts par svētu tajā sabiedrības daļā, kurā viņi ir dzimuši, izvēloties to fragmentus, kas viņiem ir tīkami, ignorējot netīkamos.

Lielumu spēj sasniegt tik tas, kas saredz savu niecīgumu.

Šodien tie, kas seko Marksa uzskatiem par vēstures ekonomisko determinētību, neizraisa uzticību. Tā ir viena dogmām, kas radīta zinātnes vārdā. Tā man ļoti atgādina pozitīvisma dogmu, kuru kā zinātni radīja Konts. Kā zināms Ogists Konts apgalvoja, ka viņa doktrīna deviņpadsmitā gadsimta nogalē dominēs pasaulē. Bet patiesībā, tuvojoties deviņpadsmitā gadsimta nogalei, nomira pēdējais tās piekritējs.

Mēs dzīvojam ar dubultu morāli: vienu sludinām, bet praksē nepielietojam, otru pielietojam, bet sludinām ārkārtīgi reti.

Spinoza, kas ir bijis viens no gudrākiem cilvēkiem, un ir dzīvojis saskaņā ar savu gudrību, deva cilvēkiem padomu raudzīties uz notiekošo no mūžības redzes viedokļa. Tie, kas to spēs iemācīties, sajutīs, ka neciešamā tagadne kļūst krietni vien vairāk paciešamāka.

Ja iztirzāsim mums zināmās nelaimes, tad nonāksim pie secinājuma, ka tās nosacīti var iedalīt trīs kategorijās. Tās ir, pirmkārt, tās nelaimes, kas saistās ar mūsu fizisko eksistenci kā nāve, sāpes ... . Nosauksim tās par fiziskām nelaimēm. Otrkārt, kā atsevišķu kategoriju mēs varam klasificēt tās nelaimes, kas rodas mūsu rakstura trūkumu vai noslieču rezultātā , piemērām, tumsonība, gļēvums vai pārmērība kaislībās. Nosauksim tās par rakstura nelaimēm. Trešās tās, kas rodas no atsevišķa indivīda vai to grupas varas pār citiem cilvēkiem, šeit uzskaitāma ne tikai neslēpta tirānija, bet arī jebkura iejaukšanās brīvas attīstības procesā ... . Tās var nosaukt par varas nelaimēm. Atsevišķu sociālu sistēmu var izvērtēt pēc tā, kā tā attiecas pret katru šo nelaimju grupu.

Nevairies no kārdinājumiem. Ar laiku tie paši sāks no tevīm vairīties.

Mūsu bailes no katastrofas tikai palielina tā iespējamību.

Lai cilvēks būtu laimīgs, ir vajadzīga ne tikai baudu daudzveidība, bet arī cerība, nodarbošanās, kas dzīvei piešķir jēgu un pārmaiņas.

Nav pamata uzskatīt, ka Aristotelis ir ticējis indivīda nemirstībai, uzskatam, kas atbilst Platona mācībai, bet vēlāk - kristietībai. Viņš tikai ir uzskatījis, ka cilvēki par tik, par cik tie ir saprātīgas būtnes, saskaras ar dievišķo, kas savukārt ir nemirstīgs. Cilvēkam ir iespējams vairot dievišķo savā dabā, un tiekties pēc tā - augstākais tikumiskais pienākums. Bet gadījumā, ja cilvēks to īstenotu pilnībā, viņš pārstātu eksistēt kā konkrēts indivīds. Iespējams, ka tā nav vienīgā iespējamā Aristoteļa domu interpretācija, bet man šķiet - visadekvātākā.

Nav ieteicams ticēt hipotēzei, kad nav pietiekama pamata to uzskatīt par pareizu.

Koncepcijas būtība ir tur, ka visa cilvēku rase cīnās ar haosu ārpusē un tumsu iekšpusē, pie kam neliela saprāta dzirksts pakāpeniski pārtop par gaismas avotu, kas izkliedē tumsu. Pret rasu, nāciju un cilšu segregāciju ir jāattiecas kā pret muļķību, kas novirza mūsu uzmanību no cīņas ar Haosu un Mūžīgo Tumsu, cīņas, kas pēc savas būtības ir vienīgā patiesi cilvēciskā darbība.

Demokrātiskā iekārtā muļķiem ir tiesības balsot, diktatūras gadījumā - valdīt.

Ir tikai viens veids kā cīnīties pret skaudību: darīt tā, lai skauģu dzīve kļūtu laimīgāka un pilnvērtīgāka.